Alīna dzīvoja viena. Viņas dzīve bija klusa, gandrīz bezkrāsaina. Katru dienu viņas rīts sākās vienādi: krūze stipras tējas, darbs birojā un vakars, bet viena diena izmainīja visu
Darbs, lai arī neprata iepriecināt, tomēr sniedza stabilitāti. Alīna strādāja par grāmatvedi, pastāvīgi ieskauta papīru kaudzēs un printera švīkstoņā. Kolēģi viņu gandrīz nepamanīja. Viņa bija kā ēna — nemanāma, klusa, bez pretenzijām. Pusdienu pārtraukumā viņa sēdēja pie loga, lasīja grāmatu vai šķirstīja ziņas telefonā, izvairoties no sarunām. Viņas miers bija mānīgs — dvēseles dziļumos Alīna juta sevi izdegušu un apmaldījušos, taču baidījās to atzīt.
Mājas viņai bija kļuvušas par patvērumu. Pelēkās sienas, vecais dīvāns un putekļainās grāmatu plauktu rindas — tas viss bija viņas mazā pasaulīte. Viņa mīlēja vakaros klausīties klusumā, aizpildot tukšumu ar lietus troksni vai vecu mūziku no sava atskaņošanas saraksta. Tomēr reizēm klusums kļuva pārāk smags, pārvēršoties dzirdamā tukšumā.
Viens no dzīvokļa plusiem bija tas, ka kaimiņi gandrīz netraucēja. Augšstāvā dzīvoja vecāka gadagājuma pāris, kas reti radīja troksni, bet dzīvoklis apakšā jau vairākus gadus stāvēja tukšs. Tā iepriekšējais īpašnieks bija devies aizsaulē, un kopš tā laika tur neviens nebija ievācies. Reizēm Alīnai kļuva neomulīgi, domājot, ka tieši zem viņas kājām ir tukšs, aizslēgts dzīvoklis, kurā neviens nedzīvo.
Pirmais dīvainums notika lietainā rudens naktī. Alīna pamodās no tikko dzirdama trokšņa. Sākumā viņai šķita, ka grab caurules vai šalc vējš, bet drīz viņa saprata — skaņa nāk no apakšas. Tā bija klusa, atkārtota klauvēšana, it kā kāds ar viegliem piesitieniem dauzītu pa grīdu.
Alina piecēlās gultā un ieklausījās. Skaņa bija neregulāra, kaut kā neatlaidīga, bet ļoti klusa. Pulkstenis rādīja trīs naktī.
— Muļķības kaut kādas, — viņa nomurmināja, cenšoties sevi pārliecināt, ka tas tikai iztēles spēles.
Mēs lauku mājai Ludzā nopirkām lietotu skapi, bet pirmajā atvilktnē bija atstāta neparasta zīmīte
Viņa atkal apgūlās, līdz zodam apsegusies ar segu. Bet miegs nenāca. Klusas čaukstoņas un skrāpēšanās turpinājās. Alīna centās aizvērt acis un aizmigt, taču nemiers, kā neatlaidīga ēna, neatlaida viņu. Viņa domāja par to, ka dzīvoklis apakšā taču ir tukšs. Kas tad var radīt šīs skaņas?
No rīta viņa nolēma, ka tās droši vien ir žurkas vai kaķi, kas ielīduši pa atvērtiem logiem. Viņa mēģināja to aizmirst, visu norakstot uz nogurumu. Taču kaut kur viņas prāta dziļumos jau bija iedzīvojusies sajūta, ka kaut kas te nav kārtībā. Sajūta, it kā tajā tukšajā dzīvoklī kaut kas būtu pamodies.
Nākamajā naktī trokšņi kļuva skaļāki. Alīna atkal pamodās trijos naktī — šoreiz tos vairs nebija iespējams ignorēt. Tie nebija vienkārši čīksti vai čauksti. Viņai likās, ka kāds pārvieto mēbeles. Smagi soļi, skrāpēšanās, it kā pa grīdu vilktu kaut ko masīvu. Viņa gulēja tumsā, baidīdamās pat pakustēties.
— Kas tur ir? — viņa čukstus izdvesa tukšumā, apzinādamās jautājuma bezjēdzību. Neviens taču viņu nedzirdēja.
No rīta viņa nolēma piezvanīt namu pārvaldei.
— Labdien, te Alīna no 42. dzīvokļa. Piedodiet, gribēju noskaidrot… Sakiet, dzīvoklis apakšā — tur kāds dzīvo?
— 32.? Nē, tas ir tukšs, — atbildēja vīrieša balss. — Jau kādus piecus gadus.
— Vai jūs esat pārliecināts? — viņa pārjautāja. — Vienkārši es dzirdu… dīvainas skaņas naktīs. It kā tur kāds būtu.
— Varbūt caurules, — vīrietis noteica. — Vecās mājās tās dažreiz tā dārd. Varu atsūtīt meistaru, ja gribat.
— Nē… paldies, nevajag, — atbildēja Alīna, jūtot, kā viņu pārņem aukstums.
Trešajā naktī troksnis kļuva vēl skaļāks. Izskatījās, ka apakšā rit vesela dzīve. Viņa neizturēja un devās lejā. Kāpņu telpā dēļi čīkstēja zem viņas soļiem. Pie 32. dzīvokļa durvīm valdīja pilnīgs klusums, it kā visi trokšņi, kas viņu traucēja naktīs, būtu vienkārši pazuduši. Viņas roka uz mirkli apstājās, pirms viņa pieklauvēja. Atbildes nebija. Alīna stāvēja tukšajā gaitenī un ieklausījās klusumā.
Viņa atgriezās augšā, bet miegs tā arī neatnāca. No rīta, atverot durvis, viņa uz paklājiņa ieraudzīja nelielu zīmīti. Uz saburzīta papīra melniem burtiem bija rakstīts:
— Palīdzi man.
Viņa paskatījās apkārt, taču gaitenis bija tukšs.
— Kas tas ir…? — Alīna nočukstēja. Viņas prātā jau zīmējās visdrūmākie scenāriji. Kas atstāja zīmīti? Kas, ja tiešām kāds dzīvo apakšējā dzīvoklī un viņam vajag palīdzību? Bet kāpēc viņa neko neredz?
Visu dienu domas par šo zīmīti viņu nepameta. Vakarā viņa ieslēdza visas lampas, bet ēnas šķita dziļākas, un klusums — lielāks. Atkal pienāca nakts. Un atkal atskanēja trokšņi…
Nākamajā naktī Alīna gulēja gultā, klausoties, kā skrāpēšanās, soļi un čaukstoņas no apakšas uzvirmo viļņos.
— Pietiek… — viņa nočukstēja un sastādīja numuru.
— Dežurējošais inspektors Andersiņš klausās, — atskanēja stingra vīrieša balss.
— Piedodiet par vēlo zvanu, bet es… es dzirdu trokšņus no dzīvokļa apakšā. Tas ir tukšs, bet tur kaut kas notiek! Kāds tur ir!
— Varbūt kāds ievācās, un jūs nezināt…
Nolieciet šo augu uz palodzes un aizmirstiet mājās par kondensātu, mitrumu un pat pelējumu
— Nē. Man ir zīmīte, ar lūgumu palīdzēt. Es varu parādīt…
— Mierīgi, — noteica inspektors. — Nosūtīsim mašīnu. Pagaidiet mājās. Nosauciet adresi.
Pagāja apmēram pusstunda, līdz atskanēja durvju zvans. Uz sliekšņa stāvēja…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
